Viņa ēd par trim un pirkstu nepacels! teica vedekla Svetlana. Mans dēls Andris turpināja ēst, nepaceļot galvu. Ne vārda, ne iebilduma, pat ne skatiena manā virzienā. Viņa klusēšana kaut ko norādīja
Mazdēls skatījās apjucis — pārāk jauns, lai saprastu visu, bet pietiekami liels, lai sajustu pieaugušo emocijas. Es noriju kumosu, rūpīgi noliku dakšiņu blakus šķīvim. Neteicu, ka gatavoju, kad varu, un ka saloku veļu, kad varu. Vienkārši sāku vākt traukus. Vēlāk gulēju istabā, kas atgādināja noliktavu — šaura gulta, nekādu skapju, vienīgais logs pārāk augstu. Griestu ventilators ik reizi klikšķināja, kad griezās. No viesistabas nāca viņu smiekli, glāžu šķindoņa, televizora skaņas.
Atcerējos gadus, kad mans vīrs aizgāja. Es mazgāju viņa drēbes, baroju ar karoti, turēju māju kopā ar līmlenti un avīžu kuponiem. Atcerējos mazo Andri — kā strādāju divās maiņās ķīmiskajā tīrītavā, lai nopirktu viņam skolas piederumus, kā naktīs piešuvu pogas skolas biksēm. Tagad es biju lieka mute pie galda. No rīta neaizgāju — tas būtu pārāk vienkārši. Vārīju kafiju, salocīju veļu, piešuvu pogu mazdēla jakai. Bet klusēju.
Pēc divām dienām viņi devās brīvdienās — “ģimenes atpūta”, mani neaicināja. Svetlana kaut ko runāja par “nepieciešamību pabūt divatā”. Andris atkal izvairījās no mana skatiena. Tad es saliku vienu čemodānu, dokumentus un ādas vāka piezīmju grāmatiņu. Neatstāju zīmīti — tikai atslēgas uz virtuves galda blakus salocītam dvielim.
Braucu ar autobusu cauri visai pilsētai. Viesnīca bija lēta, bet tīra. Dežurante iedeva anketu, neprasot iemeslus. Es smaidīju, teicu kaut ko par “mieru un klusumu”, bet iekšā bija tukšums. Sēžot uz šaurās gultas malas istabā ar hlora smaržu, skatījos pa logu uz koka ēnu. Vai tiešām tikai “tā, kas ēd par trim”? “Bet ja nu viņiem nav taisnība?” Uzvārīju tēju, kā man patīk, ietinos pašas adītā pledu un sastādīju numuru:
— Modri, — Tas bija mana vīra sens draugs, mūsu bijušais advokāts. — Atceraties dokumentus par māju? Pauze, tad:
— Atceros visu līdz sīkākajai detaļai.
Pēc trim dienām sēdēju viņa kabinetā — tās pašas putekļainās grāmatas, ādas un veca papīra smarža. Viņš izvilka mapīti, atvēra to man priekšā.
— Jums vajadzēja saņemt kopiju, — viņš teica.
Tur bija viss: mans vārds, adrese, mana vīra paraksts. Māja pilnībā un likumīgi piederēja man kopš 1994. gada.
— Es nevienam to neesmu teikusi, — es iečukstēju.
Modris maigi pasmaidīja:
— Varbūt laiks?
Viņš bija atnācis un teicis, ka nevēlas, lai tu paliktu bez pajumtes. Citēju: “Viņa ir cēlusi šo ģimeni, viņai nav jālūdz atļauja dzīvot savā mājā.” Pat aizejot, viņš domāja par mani — nevis sentimentāli, bet praktiski, juridiski, aizsargājot.
— Gribu pārdot, — es noteicu stingri.
— Nokārtošu klusi, — viņš pamāja.
— Lai viņi uzzina no vēstules, nevis no manis.
Tajā vakarā atgriezos viesnīcā ar kūciņām personālam un pušķi sievietei no blakus istabas. Dzērām tēju klusumā, un tad es atkal atvēru mapīti, pārlasot katru rindiņu. Vīrs pārrakstīja no mīlestības. Es pārrakstīšu no skaidrības. Un tad viņi sapratīs — es neesmu tikai “tā, kas ēd par trim”.
Lasi vēl: Cik reizes jāmazgā baltie rīsi, lai noņemtu pesticīdu un smago metālu atliekas
Pēc pusgada Modris piezvanīja:
— Gatavs. Māja oficiāli pieder jaunajiem īpašniekiem.
Līdz svētdienai dēls zvanīja nepārtraukti. Beidzot atbildēju ar īsziņu: “Darījums likumīgs. Māja bija mana.” Tad piezvanīja Svetlana:
— Tu pārdevi mūsu māju?
— Nē, — mierīgi atbildēju. — Manu māju. Jūs vienkārši tur dzīvojāt par brīvu, tāpat kā reiz es jūs baroju.
Nākamajā dienā zvanīja Aleksejs:
— Mamm, mums nav, kur iet…
— Es jums neko neatņemu, — sacīju. — Tikai atgūstu to, ko jūs domājāt, ka esmu aizmirsusi.
— Vai kaut ko var izlabot?
— Andri, es visu devu, neskaitot. Bet kad tava sieva atvēra runāja un tu klusēji — kaut kas mainījās. Man nevajag jūsu naudu, pat ne atvainošanās. Es gribu tikai klusumu.
Par līdzekļiem no pārdošanas nopirku vecu ēku pilsētas nomalē — četri dzīvokļi, nolupusi krāsa, čīkstošs lievenis. Nosaucu to par “Miera namu”. Zem plāksnītes iegravēju: “Šeit nevienam nav jāpierāda tiesības uz savu eksistenci.” Tās kļuva par mājām tādām kā es — neredzamām vecmāmiņām. Es kļuvu par neoficiālu pārvaldnieci — pirku pārtiku, organizēju vizītes pie speciālistiem. Ceturtdienās lasīju avīzes skaļi, svētdienās dejot dejojām pie vecām platēm.
Kādudien Georgijs, griežot tomātus, teica:
— Zini, mēs šodien esam tādi tikai tāpēc, ka tevi reiz nosauca par lielu ēdāju.
Es pasmaidu:
— Ironiski, vai ne?
— Ne katram tas pa spēkam.
Lasi vēl: Suns dārzā izraka dzelzs kannu – saimnieki bija nesaprašanā par tās saturu
Pēc gada atnāca Andris. Bez iepriekš sagatavotām attaisnošanās runām — ar tādu klusumu.
— Zinu, ka neesmu pelnījis būt šeit, — viņš teica klusi.
Es parādīju viņam fotogrāfiju ar agrīno “Miera namu” — nekrāsots lievenis, tukšs dārzs, bet četri cilvēki ar otām rokās, smejoties.
— Tu to uzcēli… par mūsu mājas naudu?
Es pamāju.
— Un netērēji sev?
Nopurinu galvu:
— Tērēju tam, kas var augt.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu mani baroji tikai vienu gadu, bet es tevi — trīsdesmit. Es vienkārši paņēmu nelielus procentus.
Viņš pētīja fotogrāfiju:
— Vai varu palīdzēt? Ar māju, ar iemītniekiem?
No kastes izņēmu tīru lapu:
— Aizpildi ar ko tādu, kas ir tā vērts. Viņš turēja to kā zeltu:
— Noteikti.
Un pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es viņam noticēju. Tagad sēžu “Miera nama” verandā ar ieplīsušu krūzi, kas atceras manas plaukstas. Nesen pienāca nepazīstama sieviete svētdienas cepurē:
— Kāpēc nedzīvojat pie bērniem?
Es paklusēju, tad pasmaidīju:
— Agrāk dzīvoju. Bet šeit es esmu vajadzīga. Neviens neprasa mazgāt grīdas, lai nopelnītu. Viņas acis kļuva maigākas — droši vien arī ir vedekla ar piespiestu smaidu, dēls ar attaisnojumiem. Ja jūs kādreiz esat klusējuši miera labad, ja ir likuši justies, ka jūsu vērtība beidzas reizē ar lietderību — ziniet: jūs neesat vieni.
Mīlestība ne vienmēr ir maiga. Reizēm mīlestība ir nomazgāt traukus. Reizēm — iet pa gaiteni garām tiem, kas smejas, bet jūs nepamana. Un reizēm mīlestība ir aiziet, un uzcelt kaut ko jaunu. “Miera nams” ir vairāk nekā nosaukums. Tas ir apgalvojums: mums nav pienākuma dzīvot klusi. Mūsu stāsti ir svarīgi, pat ja neviens neaplaudē. Katram, kurš domā, ka ir par vēlu atgūt savu balsi — nē, nav par vēlu. Jūs neesat viena.
